Akadēmiskais centrs
Jau skolas laikā pavīdēja doma par skolotājas profesiju, bet dzīves ceļi meta cilpu cilpas. Un bija laiks, kad teicu:”Studēt? Tas nav par mani!”
Pagāja gadi, kļuvu par mammu trīs dēliem un meitai. Nemanāmi sāku “iestaigāt taciņu” kā palīgs pirmsskolas skolotājām, tad iepazinu skolas dokumentu mapes kā lietvede. Klusi vēroju skolotāju ikdienas dažādās nokrāsas.
Manā ģimenē ir skolotāji – vīra vecāki, vīrs – basketbola treneris. Dzīves ceļi kļuva taisnāki, platāki. Kad pirms četriem gadiem augusta beigās ekrānā pamanīju LU Tukuma filiāles aicinājumu sākt studēt, lēmumu pieņēmu nekavējoties. Zināju, ka ir īstais laiks. Tūlītēju atbalstu saņēmu no skolas direktores, kura jau sen deva mājienus par skolotājas profesijas misiju. Ģimenes siltais plecs spēcināja manu garu, kad vēl mulsi vēru LU Tukuma filiāles lielās durvis. Ceturtdienas kļuva kā durvis uz zināšanām, jaunu pieredzi, izaicinājumiem.
Kļūstot par skolotāju, es topu drošāka, pārliecinātāka, atvērtāka un sirdsgudrāka. Es mācos kopā ar saviem skolēniem. Viņi mani pieņem tādu, kāda esmu, un es viņus pieņemu. Man rūp katrs no viņiem. Tas prasa daudz spēka un enerģijas, bet “deg” mums visiem acis, jo kopā mums izdodas kalnus gāzt.
Novēlu visiem skolotājiem, topošajiem skolotājiem un studentiem, lielākiem un mazākiem, “degt” par to, ko darāt un, ko esat pieņēmuši, kā savu ceļu. Tik uz priekšu!
