Akadēmiskais centrs
Bērnība ir laiks, kad tiek izsapņoti skaistie un cēlie nākotnes sapņi. Tas ir brīdis, kad neiespējamais šķiet iespējams, un mazā cilvēka domu lidojums šķiet pat par lielu pasaulei.
Cik atceros sevi apzinātā vecumā, vienmēr biju vēlējusies kļūt par skolotāju. Bieži vien domāju, kāpēc gan tieši šī profesija šķita visaizraujošākā un interesantākā!? Domāju, tas tāpēc, ka bērnudārzā man bija fantastiskas audzinātājas, protams, savs nopelns arī auklītēm. Laikā, kad apmeklēju bērnudārzu, Latvija bija Padomju Savienības republika, līdz ar to liela daļa bērnu bērnudārzā uzturējās no pirmdienas līdz piektdienai, tāds bija arī mans nedēļas režīms. Domāju, ka šajā laikā mana ģimene bija tieši bērnudārza personāls.
Paaugoties un sākot apmeklēt skolu, mājās kopā ar māsu spēlējāmies “skolās”. Lellēm un lāčiem piešķīrām skolēnu lomas, bet pašas bijām skolotājas. Izvēlējāmies savus mācību priekšmetus, kurus mācīsim. Uz lapiņām pašas rakstījām uzdevumus un tos rēķinājām gan ar kļūdām, gan bez, pēc tam likām priekšā “skolēniem”. Pēc mācību stundas savācām un labojām. Bijām stingras skolotājas.
Pēc vidējās izglītības ieguves grasījos stāties Liepājas Universitātē (tolaik - Liepājas Pedagoģiskā augstskola), bet liktenis un tā laika sarežģītā politiskā/finansiālā situācija valstī/ģimenē darīja savu. Biju ieguvusi profesiju un sāku tajā strādāt. Gandrīz 20 gadus strādāju izglītības iestādē, bet ne kā skolotājs.
Pienāca 2016. gads, laiks, kad dzīve meta varenu pagriezienu un beidzot es uzdrīkstējos piepildīt savu bērnības skaisto sapni – kļūt par skolotāju. Pieminēšu, ka viens no faktoriem, kāpēc plusiņu liku pie bērnības sapņa realizēšanas bija tas, ka varēju studēt tuvu mājām – filiālē. 4,3 gadus Latvijas Universitāti (sākumā gan RPIVA) Tukuma filiāli saucu par savām otrajām mājām. Studiju laiks likās tik aizraujošs, interesants un piepildīts, jo mācīties 40 gadu vecumā nav tas pats, kas 20. Cita atbildība un dzīves pieredze. Šajā laikā iepazinos ar dzīvespriecīgām, aizrautīgām, godīgām un ar labu humora izjūtu apveltītām pasniedzējām. Visspilgtāk atmiņā palikušas tieši latviešu valodas un literatūras specializācijas pasniedzējas A. Kalve, A. Vulāne, Z. Anspoka, D. Markus, kā arī programmas direktore A. Petere. Viņām atkal un atkal veltu vissirsnīgākos pateicības vārdus par laiku, kurš mums tika dots, lai bagātinātu viens otru. Šīs lekcijas vienmēr atceros ar pacilātības sajūtu un smaidu. Vai nepietrūkst tā visa? Protams, ka pietrūkst!
Paulu Koelju ir teicis, ka “neatkarīgi no tā, kas tu esi un ar ko nodarbojies, kad tu pa īstam kaut ko vēlies, tu to sasniegsi. Jo vēlmes dzimst Visumā. Tas arī ir tavs uzdevums uz šīs zemes.”
Uzdrīkstieties!
